Bilija Holideja


Bilijas Holidejas dziedājums bija īpašs ar viņas īpatnējo un neatkārtojamo balss tembru, balss lokanību un nianšu lielo daudzpusību. Viņa bija svinga ēras viena no vadošajām dziedātājām. Apvienojot svinga instrumentālā stila un tradicionālo melnādaino blūzu, viņa ielika pamatu džeza vokālajai mākslai. Plašajā bilijas Holidejas repertuārā līdzās liriskām dziesmām bija arī mūzika, kas saturēja vēršanos pret rasu un sociālo nevienlīdzību, kas valdīja ASV. Šī sieviete bija ne tikai džeza zvaigzne un publikas mīlule - viņa iemiesoja lielo cerību un kļuva par amerikas nomāktās melnādaino iedzīvotāju daļas simbolu.

Bilija Holideja, viņas ītais vārds ir Eleonora Harisa, dzimusi 1915. gada 7. aprīlī Filadelfijā. Viņas tēvs pirmā pasaules kara laikā smagi saindējās ar gāzi un viņam nācās šķirties no sapņa kļūt par trompetistu. Drīz pēc atgriešanāas no kara viņš ģimeni pameta. Māte, Seidija Fegina, kuras dzīslās ritēja arī īru asinis, ne visai veksmīgi centās strādāt par modeli un darba meklējumos devās uz Ņujorku, bet mazo Biliju atstāja radinieku gādībā. Meitene sāka dziedāt jau bērnībā, ko pavadīja Baltimorā.Viņa uzzināja ne tikai, kas ir bads, bet arī, kas ir melnais geto. Vēl vairāk, 11 gadu vecumā viņa tika nežēlīgi izvarota. 1927. gadā māte viņu paņēma pie sevis, Bilijai tad bija 12 gadu. Kad viņai bija 14 gadu, viņas abas ar māti sāka nodarboties ar prostitūciju un policija viņas apcietināja. Neraugoties uz to, ka viņai nebija nekāda muzikālā izglītība, nedz arī visparizglītojošās skolas izglītība, Bilija sāka uzstāties klubos un arī tā sauktajos speakeasy bāros, kur nelegāli tika pārdoti spirtotie dzērieni. Tobrīd ASV valdīja sausais likums. Reiz viņām ar māti draudēja izlikšana no dzīvokļa. Cerībā sameklēt darbu, Bilija devās uz Hārlemas 132. ielu, kur bija izvietoti daudzi nelieli klubi. Džerijam Prestonam, viena kluba īpašniekam viņa pateica, ka māk dejot. Dejoja gan viņa visnotaļ švaki. Tad pianists, apžēlojoties apjautājās, varbūt viņa var kaut ko nodziedāt. Viņa nodziedāja tolaik ļoti populāras divas dziesmas "Travlin all alone" un "Body and soul". Kluba apmeklētāji tika apburti. Triumfs bija patiesi grandiozs un Bilija uzreiz saņēma savu pirmo nopelnīto naudu.


Grūti gan teikt cik patiess ir šis stāsts. katrā gadījumā, kopša tā laika Bilija sāka strādāt klubos 132. ielā. Tur, gadu vēlāk viņu pamanīja visuresoašais talantu meklētājs Džons Hamonds. Holideja veica savus pirmos ierakstus ar nupat izveidoto Benija Gudmena orķestri un noslēdza kontraktu ar menedžeri Džo Gleizeru. 1933. gadā Holideja ar Benija Gudmena nelielo studijas orķestri ieskaņoja dažas dziesmas un kaut arī dziedātājas loma lielākoties bija nepieciešama, lai pievērstu uzmanību gudmena meistarībai, viņas origjinālā dziedāšanas maniere, lika sev pievēst uzmanību. 1934. gada nogalē vņa uzstājās kopā ar pianistu Bobiju Hendersonu skatēs Apollo teātrī - pašā slavenākajā Hārlemas izklaides centrā. Atsaukmes par viņas sniegumu tajā laikā nevar nosaukt par glaimojām vai cildinoešām: atslābināta, tā sakot, slinka dziedāšanas maniere, kas nekādi neharmonizēja ar teātra kopējo koncepciju. Bet drīzumā, sākot muzicēt ar Ralfa Kūpera orķestri, Holideja kļuva samērā populāra no tieši no tā brīža kļuva par Biliju. 1935. gadā uz ekrāniem parādījās filma "Symphony in Black", kur dziedātāja filmējās ar lieliem panākumiem kopā ar Djūku Elingtonu.


Drīzumā hamonds nolēma izplānot Bilijas uzstāšanās ar mazu ansambli, ko vadīja Tedijs Vilsons, kurš veica ierakstus muzikālajiem automātiem. pirmaiš šāds ieraksts attiecināms uz 1938. gadu, un turpmākajos sešos gados viņa ieskaņoja ap 40 skaņu platīšu. Viņa ir strādājusi kopā ar teju vai visiem spīdošākajiem džeza meistariem. to skaitā: Benijs Gudmens, Bens Vebsters, Rojs Eldridžs, Džonijs Hodžes, Benijs Mortons...

Pēc Bilijas pašas domām, labākās dziesmas ir ieskaņotas kopā ar Tediju Vilsonu, trompetistu Beiku Kleitonu un saksofonistu Lesteru Jangu. Ar Jangu, kurš Biliju sauca par "Lady Day" viņai ilgi saglabājās ļoti siltas atiecības. Ar viņu, Bilijai Holidejai ir izdevies ierakstīt visvirtuozākās interpretācijas. Ieraksti, kas veikti laika posmā no 1935. - 1942. gadam tiek uzskatīti par labākajiem Bilijas džeza mūzikas vēsturē. Bilija jau bija bija kļuvusi atpazīstama un tika pieņemta Ārtija Šova orķestrī. Orķestra mūziķi un arī pats Ārtijs Šovs mēģināja uzmundrināt un balstīt Biliju, tomēr koncertu laikā nemitīgi radās rasu konflikti. Galu galā, 1939. gadā Bilija pameta orķestri. Viņai palīgā atkal steidzās Hamonds. Viņš iepazīstināja Biliju ar kafejnīcas Society īpašnieku, kurš viņai piedāvāja darbu. Diez vai kur citur Bilija būtu atradusi tādu publiku kā šajā kafejnīcā. Šurp nāca ne tikai mūziķi un džeza mūzikas zinātāji, bet arī ļaudis kuri juta līdzi melnādainajai dziedātajai, kurai nācās pārciest rasu neiecietību savas tumšā ādas krāsas dēļ. Dažiem šīs kafejnīcas apmeklētājiem bija labi sakari un viņi sāka Biliju atbalstit, lidz viņa kļuva par zvaigzni.

Tas bija laiks, kad viņa pirmo reizi dziedāja dziesmu, kas vēlāk allaž asociējās ar viņas vārdu - „Strange Fruit”.


Tropošās dziesmas tekstu Bilija saņēma 1939. gadā no dzejnieka Luisa Alena. Kā radās mūzika šai dziesmai joprojām nav zināms, nav izslēgts, ka to kopmonējusi pati dziedātāja. Bet lūk kas ir interesanti: solīdā ierakstu kompānija Columbia Records jebkurā gadījumā neuzņēmās laist klajā dziesmu ar tik asu sociālpolitisku nozīmi. Priecīgā vēsts, ka Bilija uz to brīdi jau bija gana labi zināma un pati varēja izvēlēties kompāniju un izvēle krita uz nelielu uzņēmumu „Comandor” un ieskaņoja dziesmu Dīvainais auglis.


Dziesma sanāca skumja. Lēnais, Bilijas dramatisma pilnais rečitatīvs vēl vairāk pastiprināja bezizejas noskaņu. Dziesma nevienu neatstāja vienaldzīgu, un publika ik reizi lūdza tās atkārtojumu. Šie panākumi pamudināja Biliju atteikties no blūza un vieglām melodijām. Viņa deva priekšroku skumjām liriskām dziesmām par neveiksmīgu mīlestību, tādām kā „Lover man” un „Gloomy Sunday”. Mainot dziedāšanas manieri, Bilija publikai iepatikās vēl vairāk. Tomēr, uzsverot tekstu, Bilija zaudēja daudz ko no džeza muzicēšanas niansēm, kas iepriekš džeza mūzikas mīļotāju sabiedrībā viņu padarīja par elku. Bilija jutās apdalīta un atsumta, viņā attīstījās sevis žēlošanas sajūta, sāsinājās iedomība. Uz katru darbību vai šķietamu neuzmaības izpausmi pret sevi, Bilija atbildēja ar histēriju. Iespējams tieši viņas trauslā dvēsele sniedza mums šo juteklīgo dziedājumu. Viņa taču dziedāja par mīlestību – pazaudētu un atrastu. Bilijai izdevās atminēt džeza noslēpumu. Viņa saprata cik svarīgi ir atdalīt melodisko līniju no stiprās takts daļas. Viņa neslēpa, ka mācījās dziedāt no pirmā džeza meistara Luisa Ārmstronga un pirmās blūza dziedātājas Beisijas Smitas ieskaņojumiem. Bilija stāstīja: ”Kad es dziedu, es cenšos improvizēt kā Less Jangs, Luiss Ārmstrongs un citi man mīļi mūziķi”. Daudzi estrādes un džeza diedātāji centās brīžiem banālās tēmas aizpildīt ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem: aizturot elpu, izrotājot melodiju, dramatiskām pauzēm un tamlīdzīgi. Bilija to zināja un centās allaž šādus paņēmienus nelietot, bet izcelt melodisko līniju.


1940.gadu vidū Bilija Holideja centās nokļūt uz estrādes – viņas ieraksti kompānijā Decca, kas pārsvarā tika veikti ar stīgu orķestri, nav īsti uzskatāmi par džezu. 1950. gados Bilija sāka sadarboties ar slaveno džeza impresario Normanu Grancu un vņa kompāniju „Verv”, bet labākais laiks jau bija pagājis un tikai dažas kompozīcijas, kas ieskaņotas šajā laikā ir uzskatāmas par veiksmīgām. Vēl 1940.gados Bilijai radās nopietnas problēmas ar narkotikām. Viņa nokļuva lielā atkarībā no opija un heroīna. Viņa bija ļoti vientuļa. Kolēģu vidū, izņemtot Lesteru Jangu, nebija neviena, kurš nesavtīgi būtu bijis gatavs viņu atbalstīt un viņai palīdzēt. Nebija arī mīlestības. Bilija nekad nav bijusi miljonāre, kaut arī viņas izcilas dziedātājas un zvaigznes vārds gādāja nesliktu peļņu, pat vairākus desmitus tūkstoši dolāru gadā, kas tolaik bija milzīga summa. Bilija nekad nebija īpaši iemantojusi vīriešu uzmanību, bet līdz ar slavas un honorāru pieaugumu, viņas tuvumā sāka parādīties arī pielūdzēju pūļi, tiesa lielākoties tie bija narkomāni un aizdomīgi tipi, kuri cerēja, ka varēs uz Bilijas rēķina neslikti padzīvot.

Iesākumā narkotku lietošana viņas dziedājumos nebija īpaši pamanāma. Pēc žurnāla Esquire aptaujas rezultātiem, 1943. gadā Bilija Holideja tika atzīta par labāko dziedātāju, aiz sevis otrajā vietā atstājot Mildredu Beiliju, bet trašā vieta šajā aptaujā bija Ellai Fitcdžeraldai. 1947. gadā Biliju, pēc viņas menedžera Džo Gleizera iesnieguma, sauca pie atbildības. Pie vainas bija narkotikas. Bilija saņēma cietumsodu, ko izcieta Rietumviržīnijā. Pēc diviem gadiem viņa no jauna tika arestēta, bet netika notiesāta. Kaut arī šāda slava nav tā labākā, Bilijai piedāvāja nenozīmīgu lomu filmā New Orleans, kur viņai tika atvēlēta niecīga kalpones loma, bet viņa piepildīja savu sapni un vienu dziesmu šajā filmā nodziedāja ar savu elku Luisu Ārmstrongu.


1950.gadu sākumā narkotiku lietošanas dēļ Bilijas veselība krasi pasliktinājās un viņai kļuva grūti dziedāt, balss bija kļuvusi nevarīga. Un tomer šajā laikā viņa pat sniedza dažus koncertus un veica ierakstus. Pdējā albumā "Lady in Satin" viņas, 40 gadīgas sievietes balss, ierakstā skan kā 8o gadu vecai sieviņai, kura slikti izrunā vārdus.


Šajā laikā dziedātāja bija Ņujorkas policijas uzskaitē kā narkomāne, tas nozīmēja, ka viņa nedrīkstēja parādīties neviena publiskā vietā, kur tika pārdoti alkoholiskie dzērieni, ieskaitot arī naktsklubus. 1956. gadā sekoja jauna apsūdzība un atkal arests.

Nespējot atbrīvoties no narkotiku atkarības, Bilija centās to nomākt ar alkoholu, bet tas tikai pasliktināja viņas stāvokli. Beigas pietuvojās ar neiedomājamu ātrumu. 1959. gadā pēc sirdslēkmes viņa nonāca slimnīcā. Viņai palika dzīvot aptuveni divas nedēļas. Bilija Holideja, īstajā vārdā Eleonora Harisa, mira 1959. gada 17. jūnijā 44 gadu vecumā.





 .