Deivs Brubeks
Deivs Vorens Brubeks piedzima 1920. gada 6.decembrī Konkordijas pilsētā ASV, samērā slavenā muzikālā ģimenē. Viņa māte bija pianiste, vecākais brālis Henrijs guva atzinību kā mūzikas skolotājs, vidējais brālis Hovards ieņēma nozīmīgu vietu simfoniskajā mūzikā, kļuva par orķestra, kamermūzikas, kora un klavierdarbu autoru. Bet Deivs, kurš bija jaunākais no brāļiem kļuva par ģimenes slavenāko atvasi. Kopš četru gadu vecuma viņš sāka spēlēt klavieres, bet deviņos gados sāka mācīties čellu. Brubeka interešu loks jau no paša sākuma bija visnotaļ plašs. Spilgtākos iespaidus jau jaunībā uz viņu atstāja Prokofjeva un Šostakovicha mūzika. Viņa uzmanību piesaistīja arī pirmskara laika franchu mūzika, tajā bija daudz eksperimentu. 21 gada vecumā Brubeks iestājās klusā okeāna koledžas mūzikas fakultātē. Mācības pārtrauca karš, tomēr valdība ļāva Brubekam turpināt mācības pie Arnolda Šēnberga. Neraugoties uz tik labvēligu attieksmi Deivs kādu brīdi bija kara orķestra vadītājs Eiropā. Šim orķestrim viņš pats rakstīja aranžijas un pats arī spēlēja klavieres.
Atgiežoties ASV Deivs turpināja mācības kopā ar izciliem mūziķiem, kuri tajā laikā dzīvoja Kalifornijā. Dariuss Mijo bija pirmais akadēmiskais mūziķis, kurš pielietoja džeza valodu – teica Brubeks. Tieši tādēļ viņa personība šķita tik pievilcīga. 1946. gadā, uzreiz pēc dienesta armijā mēs ar Bilu Smitu pieteicāmies mācīties kompozīcijas kursos, ko vadīja Mijo. Pirmais ko viņš sacīja ienākot klasē bija: “Paceliet rokas tie, kuri vēlās iemācīties džezu! Tagad paceliet rokas, kuri vēlas mācīties fūgas, kontrapunkta un kompozīcijas mākslu! Pēdējie - vai nevēlaties kaut ko uzrakstīt jūsu jaunajiem kolēģiem – džeza mūziķiem?”. Ar mācīšanos pie Arnolda Šēnberga Brubekam tā arī nekas nesanāca. Tās bija vien divas mācību stundas. Man viņš bija pārāk stingrs pasniedzējs. Vēlējās lai kompozīcijas tiktu veidotas stingri atbilstoši visiem noteikumiem. Mijo arī bija prasīgs un ļoti cītīgi pārbaudīja vai esam viņu labi izpratuši. Kontrapunkta pamatā viņš lika Bahu, viņam ļoti patika arī Mendelsons un vajadzēja ļoti cītigi viņam sekot. Bet tiklīdz runa bija par kompozīciju, tā mums tika dota pilnīga brīvība – tieši tādam ir jābūt džezam. Šajā laikā Deivs Brubeks nosprauda savu mērķi – brīvais džezs. Pirmais solis šajā virziemā bija eksperimentāla okteta izveide kopā ar saviem koledžas domubiedriem. Bet 1949. gadā viņš sāka spēlēt trio, kam nedaudz vēlāk pievienojās arī slavenais saksofonists Pols Dezmonds, slavenās tēma Take five autors. Brubeks un Dezmonts lieliski juta viens otru mūzikā un Brubeks nereti improvizācijās izmantoja arī polifoniskus elementus, kas ļoti pārsteidza klausītājus.
Tapušā kvarteta spēks bija idejās. Brubeka koncertu gaisotne bija visai neparasta – pēc karsta un ekspresīva bībopa, nervoziem frāzējumiem un piesātinātiem ritmiem, Brubeks piepeši lika priekšā tīras formas, polifoniskus elementus un vietumis atteicās no džezam tik raksturīgā nošu punktējuma, piedāvājot daudz akadēmiskāku skatījumu. Tas, protams, tika pamanīts un daudzi viņu neatzina par pietiekami džezisku pianistu. Lūk divi pretēji viedokļi:
Mailzs deiviss: “Viņš vienkārši neprot svingot!”.
Čārlijs Pārkers:”Man patīk Brubeks. Viņš ir nonācis līdz tādai pilnībai, ko es varētu sasnieg vien ieguldot apjaušamus un neapjaušamus pūliņus.”.
Neraugoties uz dažādo
domu plūsmām, Brubeka kvartets 1950.gadu vidū bija kļuvis par
modes noteicēju ASV džeza improvizācijās. Viņu spēles stils,
kas guva nosaukumu Cool
– vēsais, izplatījās arvien plašāk. Brubekam uzradās
domubiedri, sekotāji un atbalstītāji. 1950.gadu otrajā pusē
Brubeks sāka kļūt slavens nu jau arī ārpus Amerikas Savienoto
Valstu robežām. Par nozīmīgiem kļuva koncerti, kur tika
atskaņoti viņa brāļa Hovarda skaņdarbi.
1956. gadā
San-diego pilsētā notika pirmatskaņojumus Dialogi, kas
raktīti džeza ansamblim un simfoniskajam orķestrim. To vēlāk
skaņu lentē iemūžināja oķestris Ņujorkas filharmoniķi
Leonarda Bernsteina vadībā, tam sekoja arī koncerts Kārnegī
zālē.
1961. gadā Deivs Brubeks
uzrakstīja kompozīciju Džeza puantes. Viņa domāšanas
veids bija visnotaļ neparasts – viņš pievērsās citu tautu
(Eiropas, Āzijas un Āfrikas) kultūrām. Viņš teica:”Es rakstu
mūziku vadoties pēc redzētajiem iespaidiem.”. Albums “Japānas
džeza iespaidi” tapa nedēļas laikā, kamēr viņš bija
Japānā. „Es jutu lielās pilsētas nopūtas un ciešanas, redzēju
Fudzijamu, vēroju japāņus, biju gluži kā mākslinieks.
Līdz pat 1967. gadam Brubeka kvartets bija viens no populārakajiem džeza sastāviem pasaulē. Līdzās Deivam Brubekam un Polam Dezmondam tur muzicēja bundzinieks Džo Morello un kontrabasists Džīns Raits. Kopā viņi sniedza koncertus Amerikā un Eiropā un skaņu studijā ierakstīja daudz Deiva Brubeka kompozīciju. Brubeks eksperimentēja un bija novatorisks. Viņa mūzika neiekļaujas tradicionālajās shēmās. Brubeka uzskats bija, ka tradicionālais džezs jau bija kļuvis par skaistu muzeja eksponātu. Brubeks bija pirmais kurš sāka veidot kompozīcijas apvienojot dažādus taktsmērus, šādā veidā paverot ceļu poliritmiskiem eksperimentiem. 1960.gadu beigās Brubeks izveidoja jaunu ansambli un jau drīzumā laikraksts The Times to nosauca par slavenāko Amerikā. Brubeks mazāk parādījās publikas priekšā un arvien vairāk sāka nodoties komponēšanai un tapa oratorijas : “Gaisma tuksnesī”, “Taisnās tiesas vārti”, “Miers pasaulei”, kā arī mūzika dažām izrādēm un filmām. 1982. gadā Brubeks, nu jau 62 gadu vecumā, atkal atgriezās pie skatuves dzīves ar jaunu kvartetu. Leonards Fīzers – slavens džeza pētnieks savā džeza enciklopēdijā rakstīja par Brubeka polifoniju, poliritmiju un pilotnatiltātēm, piebilstot, ka tagad Brubeks spēlē daudz vienkāršāk. Viņš ir ieguvis gara tīrību un skaņdarbi skan kā dziesmas bez vārdiem – viegli, sapņaini, liriski. Pēc trakulīgajiem meklējumu laikiem, Brubeks mūža otrajā pusē bija kļuvis daudz rāmāks.
Deivs Brubeks devās viņsaulē 2012. gada 5. decembrī.