Oskars Pītersons

Oskars Emanuels Pītersons piedzima 1925. gada 15. augustā, Kanādā, Monreālā. Viņš bija ceturtais no pieciem bērniem ģimenē, kas bija tik trūcīga, ka nevarēja atļauties pirkt mūzikas instrumentus. Tomēr tēvs nopirka klavieres. Tas bija riskants pirkums, jo rtas draudēja ar naudas trūkumu pārtikas un drēbju iegādei. Jau piecu gadu vecumā Oskars sāka mācīties mūziku. Pirmā skolotāja bija viņa vecākā māsa.

Kaut arī Oskars tikai audzināts stingri katoliskā garā un viņa dzīvi piepildīja mūzika, viņš bija liels smējējs un jokdaris. Šo stāstu pavēstīja viņa māsa: Reiz, tēva prombūtnes laikā, viņš virs nama ārdurvīm bija uzlicis trauku ar ūdeni un pasaucis ciemos draugu, kurš dzīvojis turpat kaimiņos. Protams, atverot durvis viss ūdens uzgāzies tam virsū.
Draugu un kolēģu izjokošana palikusi ieradumā visa mūža ilgumā. Tieši joki un labs noskaņojums bija šī fenomenālā cilvēka viena no lielākajām vērtībām un arī dzīvības spēkavots.

Lielu interesi Pītersonam, reiz bērnībā, radīja trompete. No tās varēja izdabūt skaņas, kas klavierēs nebija paslēptas. Tā bija cita pasaule, bet viņš protams turpināja spēlēt arī klavieres. Pagājušā gadsimta 30. gados tuberkulozes epidēmija skāra arī Pīteresonu ģimeni. Viņa jaunākais brālis Freds nomira, bet 7 gadu vecajam zēnam tuberkuloze atstāja sekas. Lūk ko atminējās oskars Pītersons: Es pavadīju gadu un mēnesi slimnīcā un tad ārsts manai mammai pateica, ka es nedrīkstu spēlēt pūšamos instrumentus, tas var nodarīt ļaunumu plaušām un tā es atgriezos pie klavierēm. Viens no Oskara Pītersona skolotājiem bija pianists Pols de Marki, kurš teica teica: “Jo Tu būsi labāks pianists, jo klavieres labāk skanēs!”. Bet mājās,platēs, ko bija iegādājies tēvs, skanēja cita mūzika – džezs. Platēs spēlēja Ārts Teitums - labākais džeza pianists, kāds jebkad bija dzirdēts. Gadu vēlāk viņš iepazinās ar šo klavieru ģēniju. Arts Teitums toreiz pateica Pītersonam, ko ļoti īpašu: „Šī ir mana diena, bet Tu esi nākamais”. 14. gadu vecumā Oskars uzvarēja jauno talantu konkursā, ko rīkoja vietēja radio stacija. Tā tika iegūtas tiesības uzstāties 15 minūšu ilgā radio šovā. 17 gadu vecumā Oskars pameta vidusskolu un pievienojas kādam bendam. Tēvs par to nemaz nebija sajūsmināts, jo viņš gribēja lai Oskars ir nevis kārtējais, bet gan labākais džeza pianists. 40. gados Oskars Pītersons sāka spēlēt slavenākajā Kanādas bigbendā, ko vadīja Džonijs Holmss. Tomēr mazāks mūziķu sastāvs viņam šķita pievilcīgāks un tika izveidots trio ar ko muzicēt Monreālas klubos.

1944. gadā Oskars Pītersons apprecās ar Liliju Freizeri un viņiem piedzima pieci bērni. Oskars savu turpmāko dzīvi pavadīja ceļā, nemaz neredzot kā viņa bērni sper pirmos soļus un šī laulība vēlāk izjuka. Pirmie Oskara Pītersona ieraksti parādījās 1940. gadu vidū un kaut arī ieraksti skaidri vēstīja, ka ir parādījies jauns, talantīgs un ar labu tehniku apveltīts džeza pianists, Kanādas džeza mīļotāji nepiegrieza tam īpašu vērību. No 1945.-1949. gadam Pītersons ierakstīja trīsdesmit divas uzstāšanās Monreālas VICTOR studijā un uzņēmīgie amerikāņi uzreiz pamanīja Pītersonu. 1949. gadā slavenais džeza producents Normans Grancs dzirdēja Oskaru Pītersonu spēlējam, viņš nevainojami atdarināja savu iecienītāko pianistu Atra Teituma, Erola Garneta un Neta King Kola spēles manieres.

1949. gada 4. oktobra vakarā Oskars Pītersons bija Ņujorkā, Kārnegī zālē, klausījās koncertu. Normans Grancs starpbrīdī piegāja pie viņa un uzveda uz skatuves stādot priekšā kā īpašo koncerta viesi. Uz skatuves bija arī kontrabasists Rejs Brauns. Abi vēlāk kļuva par draugiem uz mūžu. Bet pēc Pītersona uzstāšanās zālē valdīja ovācijas un nākamās dienas avīžu pirmajās lapās bija Oskara Pītersona vārds. Tā bija sensācija, tas bija triumfs! Normans Grancs uzaicināja jauno pianistu pievienoties savam orķestrim ”Jazz at the Philharmonic”. Ar šo orķestri Pītersons veica koncertturneju pa Amerikas Savienotajām Valstīm. Tieši muzicējot šajā sastāvā viņš labāk iepazinās ar kontrabasistiem Reju Braunu un Meidžeru Holiju. Viena no kopīgi ieskaņotājām kompozīcijām „Tenderly” kļuva par Oskara Pītersona pirmo hitu. 1952. gadā viņš ieguva savas tautas atzinību un kopā ar kontrabasistu Reju Braunu un ģitāristu Herbu Ellisu izveidoja slavu guvušu džeza trio. Pagājušā gadsimta 50. gados gluži vai visu džeza mūzikas žurnālu un radiostaciju aptaujās Oskars Pītersons tika atzīts par vadošo džeza pianistu, bet Rejs Brauns, kādreizējais Ellas Fitcdžeraldas vīrs, bija vadošais kontrabasistu līgā. 1958. gadā Oskars Pītersons trio sastāvā atteicās no ģitārista un izvēlējās bundzinieku. Par bundzinieku tika izvēlēts Eds Tigpens. Pēc pusgada šo cilvēku nosauca par dižāko džeza bundzinieku, bet jauno sastāvu par labāko, ko Pītersons varētu vēlēties. 17 dienu laikā šī trijotne pēc Normana Granca lūguma ieskaņoja deviņas plates. Trio veiksmīgi pastāvēja turpmākos divus gadu desmitus. Tas kļuva par spožāko džeza ansambli!

Līdzās muzicēšanai Oskars Pītersons strādāja arī kā skolotājs. 1960. gadā Toronto viņš izveidoja mūsdienu mūzikas skolu „Advanced school of Contemporary music”. Viņš pats tur strādāja un mācīja džeza improvizācijas. Daudzas Oskara Pītersona solo improvizācijas ir iekļautas mācību grāmatās. 1967. gadā tika atzīts arī Pītersona komponista talants. Uzrakstītā „The Canadian suite”, par godu savai dzimtenei, ieguva ne vairāk, ne mazāk kā Gremmy mūzkas balvu, bet albums, kas veltīts Netam King Kolam ‘With respact to Nat” kļuva par paša pianista iecienītāko plati.

Daudzo Oskara Pītersona ierakstu klāsta kontekstā var minēt daudzas spožas džeza personības kā
Ella Fitcdžeralda, Louis Ārmstrongs, Džo Pāss, Dizijs Gilespijs, Kaunts Beizijs un tā varētu turpināt un turpināt...
Bez uzstāšanās trio sastāvā, viņš ir arī koncertējis un veicis ierakstus gan viens pats spēlējot solo, gan arī ar simfoniskajiem orķestriem. Un ne tikai klavieres ir bijušas Osakars Pītersona sabiedrotās, arī elektroniskās klavieres, elektroērģeles un pat klavesīns. Tieši uz klavesīna spēlēts džezs ir ļoti savdabīgs un kopā ar ģitāristu Džo Pāsu tika ieskaņoti fragmenti no Gēršvina operas “Pogijs un Besa”.

1990. gadā notika divu dienu tikšanās ar viņa vecajiem draugiem Herbu Ellisu un Reju Braunu. Šajās divās dienās tika ierakstīti četri džeza diski. Tomēr 60 gadu skatuves dzīves darīja savu.
1993. gadā Oskars Pītersons pārcieta insultu un viņam uz laiku nācās atteikties no muzicēšanas. Kājas un kreisā roka atteicās klausīt. Divu gadu ilga rehabilitācija, nogurdinoši rokas vingrinājumi un liels gribasspēks atgrieza viņu uz mūzikas ceļa. Deivs Jangs (kontrabasists) aicināja Oskaru atgriezties mūzikā. Viņš teica: “Tu kontrabasu un manu seju redzēsi katru dienu un Tu spēlēsi!”. Pēc dažiem gadiem viņš atgriezās pie darba studijā un laida klajā vairākus ierakstus, to skaitā ir „Ziemassvētku albūms” un „Minhenes vasara-98”. 1991. gadā Oskars Pītersons atkal apprecējās un 66 gadu vecumā vēlreiz kļuva par tēvu – ģimenē piedzima meitiņa. Šoreiz tas viss bija citādāk nekā iepriekš. Pītersons savai sievai atzinās, ka pirmo reizi savā mūžā piedzīvo kā viņa bērns sper pirmos soļus. Agrāk bija tikai koncerti un ieraksti, bet tagad viss ir mierīgāk.1994. gadā pēc ilgstošas atveseļošanās Vīnē notika atgriešanās koncerts. Daudz kas bija mainījies.

Bija Miris slavenais producents Noramans Grancs, Oskara Pītersona mūža draugs un cilvēks, bez kura iespējams mēs Oskaru Pītersonu nemaz nezinātu. Un šo triecienu padarīja vēl smagāku - viņa meitas Šaronas nāve. Visu mūžu Oskaram Pītersonam bija artrīts un viņa lielais svars palika nemainīgs – aptuveni 125 kilogrami, kas ierobežoja viņa kustību iespējas. Pītersona veselība kļuva sliktāka 2007. Gadā. Viņam nācās atcelt visus koncertus, viņš nevarēja ierasties arī uz visu zvaigžņu koncertu Kārnegī zālē.
2007.gada 23.decembrī, tieši pirms Ziemassvētkiem, Oskars Pītersons nomira savā mājā Toronto no nieru mazspējas.
Oskars Pītersons ir saņemis septiņas Grammy mūzikas balvas, arī par mūža ieguldījumu, bijis goda doktors 16 ausgtskolās un universitātēs un atstājis ļoti daudz izcilu džeza mūzikas ierakstu, kas neļaus mums aizmirs šīs izcilās personības vārdu un talantu.

Savā mūžā oskars Pītersons ir laidis klajā vairāk kā 400 mūzikas albūmu un sniedzis tūkstošiem koncertu visā pasaulē. Saņēmis vairāk kā simts dažādu apbalvojumu un godalgu.

1998. gadā Oskars Pītersons saņēma Linkolna centra prēmiju un gadu vēlāk Imperial prēmiju, kas tiek pielīdzināta Nobela prēmijai, tikai mūzikā. Kanādā Oskara Pītersona vārdā ir nosauktas koncertzāles un džeza konkursi.