Patrīcija Rūrledža


Ketrīna Patrīcija Rūtledža piedzima 1929. gada 17.februārī Trenmēras mazpilsētā, Lielbritānijā, Ketrīnas un Īzaka ģimenē. Viņas tēvam piederēja galantērijas preču veikaliņš un otrā pasaules kara laikā ģimene, reizēm pat nedēļām, dzīvoja veikala pagrabā slēpjoties no draudošajām briesmām.

Vēl būdama maza Patrīcija iztēlojās visādas trakas lietas. Viņa bija dažādu stāstiņu pārņemta. Kad viņai bija 8 gadi viņa iztēlojās, ka varētu būt avangardiska meiteņu skolas direktore, kura brauktu sarkanā sporta mašīnā un brīvdienu laikā viņai būtu romāni ar vīriešiem visā eiropā. Protams, vecāki, kuri bija viņu audzinājuši puritāniskā garā to nepieļautu. Acīmredzot, viņa atminējās vēlāk, savā prātā es jau šķīlos ārā no kūniņas. Patrīcija mācījās vietējā skolā, tad pabeidza Liverpūles universitāti ar izcilību angļu valodā un literatūrā. “Tā ir burvīga valoda, kurā daudzi cilvēki neport runāt. Bet es nebūšu viena no viņiem!”, teica Rūtledža.


Univestitātē viņa iesaistījās teatrālajā pulciņā, kur viņa cieši bija saistīta ar Edmundu Kolledžu, kurš bija akrietis un arī režisors vairākiem uzvedumiem. Tas bija laiks, kad Patrīcija nolēma kļūt par aktrisi. Pēc Liverpūles universitātes pabeigšanas viņa devās uz Bristoles Old Vic teātra skolu, ko Lorencs Olivjē dibināja 1946. gadā. Vietējā teātra turpa uzaicināja Patrīciju uz noklausīšanos, jo bija redzējuši viņu vairākos universitātes uzvedumos. “Es vienmēr esmu teikusi, ka spārdoties un kliedzot, es satikšu savu likteni”, viņa teica. "Tas varbūt izklausās augstpātīgi, bet es biju nobijusies līdz nāvei. Tur, no kuries es nācu, nebija iespējams sapņot par būšanu uz skatuves."


Būdama pusaudža gados un mācoties akadēmisko dziedāšanu Patrīcija Rūtledža devās uz pianistes Miras Hessas koncertu. Viņa bija leģendāra pianiste, kura kara laikā spēlēja cilvēkiem, liekot aizmirsties par bombardēšanu un šaušanu. Līdz kara beigām viņa bija sniegusi 1698 koncertus un tos bija apmeklējuši vairāk nekā 750 000 cilvēku. “Viņa uz mani atstāja lielu iespaidu - ne tikai viņas muzikālā apdāvinātība, viņas sievietes stāja, kaisle uz mūziku, bez izrādīšanās, bez virpuļošanas apkār klaviatūrai, kā to bieži mēdza darīt jaunie mūziķi, un viņas pārsteidzošā spēja dalīties priekā ar publiku.”, teica Rūtledža. Arī Patrīcijas Rūtledžas vecāki mīlēja angļu valodu un mūziku un tieši Patrīcijas māte Ketrīna bija tā, kura iedeva savai atvasei pirmo nopietno grāmatu – Džeina Eira un arī aizveda pirmo reizi uz operas izrādi – Džākomo Pučīnī “Bohēmu”. Viņas māte varēja gatavot vakariņas, kaut kas varēja viņā sākt dzirksteļot un viņa iegrima veselā nodaļā no Sera Tomasa Malroja stāsta Artūra nāve, ko viņa vēl bija mācījusies skolā. “Toreiz mums bija nauda un pilsētā bija četri teātri. Es redzēju visus lielos aktierus – Lorensu Olivjē, Edīti Evansu, Polu Šofīldu...un tad bija burvīga teātra trupa Liverpool Playhouse, kur protams, es sāku savas skatuves gaitas.


1952. gadā Patrīcija Rūtledža debitēja Šekspīra lugā “Sapnis vasaras naktī” un 1954. gadā kāpa uz Londonas teātra West End skatuves izrādē The Duena. Šai izrādei 1957. gadā sekoja nākamais uzvedums Zuleika un 1962. gadā Patrīcija Rūtledža spēdēja galvenajā lomā izrādē “Little Mary Sunshine”. Patrīcija Rūtledža pierādīja, ka komēdijas ir viņas stiprā puse. “Dzīve patiesībā ir komiska, pat ja tu pakrīti un salauz kāju, vienmēr ir iespēja piecelties un sagaidīt jaunās dienas izaicinājumus smejoties. Tajā ir sava daļa komiskuma. Tā ir balansēšana uz traģēdijas virves.” Patrīcijas ziemeļnieciskais elastīgums bija tas, ko ieraudzīja rakstinieks Alans Benets, kad uzrakstīja pirmo no slavenajiem televīzijai paredzētajiem monologiem, Sieviete, kura nav uzmanības vērta, tieši viņai. Patrīcija bija sajūsmināta par uzrakstīto, bet bija grūti pielaužama uzņemties to izspēlēt. Rūtledža atminējās: Laiks ko vadījām kopā viņam bija briesmīgs. Televīzijā pirms tam monologi netika rādīti un es teicu:" Tūkstošiem cilvēku slēgs ārā savus televizorus". Bet viņš atteica: "Nē, neslēgs. Iedomājieties par ziņu lasītājiem. Viņus taču skatās un neviens laukā televizorus neslēdz.". Un no tiesas, šīm televīzijas pārraidēm bija plašs skatītāju loks. Rūtledža arī strādājusi kino uzņešanas laukumā kinolentēs To sir with love 1967. gadā un The bliss of mrs Blossom, arī vairākos televīzijas uzvedumos un divos populāros seriālos, abi tie ir demonstrēti Latvijā - privātdetektīve seriālā “Izmeklē Hetija Veintropa “ un protams, jau pieminētā Hiacinte Burka..., es atvainojos, Burkā seriālā “Smalkais stils”. Viņa piedalījusies arī radioiestudējumos un ieskaņojusi vairākas audio grāmatas.


Pirmo reizi uz Brodveja skatuves Patrīcija Rūtledža bija redzama 1968. gadā Džīlija Staina izrādē Darling of the day un kaut arī izrādei nebija spožu panākumu, Rūtledža tajā gadā saņēma Tony mūzikas balvu kā labākā mūziklu aktrise. Amerikā tika iestudēti vēl divi mūzikli, bet kaut kādu iemeslu dēļ, arī tie nebija visai veiksmīgi: 1976. gadā Alana Džeja Lernera un Leonarda Bernsteina 1600 pennsylvania avenue un 1981. gadā Say hello to Harvey, toties viņai bija spīdoši panākumi Artūra Salivana komiskajā operā Penzansas pirāti Delakorte teātrī Ņujorkas centrālparkā. Viņai bija lieliska sadarība ar rokzvaigzni Reksu Smitu un aktieri Kevinu Klainu. Šai izrādei studijā tika ierakstīts arī muzikālais materiāls un izdota plate, bet diemžēl šajā ierakstā Patrīcija Rūtledža nepiedalījās, viņu tur aizvietoja Estele Pārsone. Autors vienu dziemsu mūziklā ir rakstījis dziedāšanai uz vienas elpas, gods kungiem, bet Patrīcijai Rūtledžai tika pieļauts neliels izņēmums.


Pēc atgriešanās Apvienotajā karalistē Rūtledža piedalījās Skotu operas producētajā Bernsteina operā Kandids 1989. gadā. 1992. gadā par piedalīšanos uzvedumā viņa saņēma Lorensa Olivjē balvu. Kopumā viņa piedalījusies 54 skatuves uzvedumos un pēdējais bija 2014. gadā izrādē Ideālais vīrs. Un viņa ir filmējusies 83 dažādos televīzijas šovos, filmās, seriālos.
1973. gadā viņa iedziedāja studijas albumu ar liriskām melodijām orķestra pavadībā. Ciešripas formātā tas tika izdots 1996. gadā.


Kad Patrīcija Rūtledža iepazinās ar Hiacintes Burkā tēlu, šī smalkā dāma burtiski izlēca no scenārija lappusēm. "Es atceros tāda veida sievietes no zemās visdusklases, cilvēkus ar izrādīšanos. Un tas, protams, bija balstīts uz daudz komiskām situācijām. Man liekās, tas bija gudri “Smalkajās stilā” izveidot kontrastu Hiacintei. Ģimenes otru pusi - Onslovu, kurš uz plikas miesas velk adītu vesti, ēd kartupeļu čipšus, dzer alu un dauza televizoru un viņa sievu Margrietu, kura samierinās ar šāda veida dzīvošanu un neprātīgi mācās virsū kārdinošajam vīram. Un protams, Roze, kurai allaž ir romantiskas attiecības ar kādu džentlemeni. Dēls Šeridans, kurui neviens nekad nav redzējis, Bagātā māsa Vijolīte ar mersedesu, istabu ponijam un baseinu... un jukušu vīru, kaimiņiene Elizabete, kura dzīvo ar savu brāli Emetu un protams Ričards, viņas vīrs, kurš ir visas ģimenes zibens novedējs ar dzels nerviem un nesatricināmu raksturu. Un viņi visi dzīvo kā viena ģimene. Dažādi sabiedrības slāņi, bet viņi veido sava veida mikro kosmosu. Un vēl šī uzmācīgā Hiacintes pārņemtība ar dziedāšanu." Skatoties seriālu grūti iedomāties, ka viņa ir mūziklu zvaigzne ar lielisku balsi. :) Lūkojiet 21'45"


Ir nesiespējami lūkoties uz Patrīciju Rūtledžu un neredzēt viņā Hiacintes Burkā atpulgu. Kādā intervijā viņa teica: "Hiacinte būtu sajūsmā par savu dzīvi manā iemiesojumā. Augstākās aprindas, tikšanās ar karalieni, dziedāšana uz skatuves. Viņa būtu lepna par sevi!".  Īstā Patrīcija Rūtledža ir līksma, patīkama sarunu partnere, kurai Hiacintes klātbūtne bija gluži kā lāsts. Scenārija autors bažījās, ka Rūtledža varētu morāli nosodīt savu varoni, bet viņa atcerējās skolas direktori sarkanā soprta māšīnā, par kādu reiz gribēja kļūt, un viss nostājās savās vietās. Protams, sabiedrība stāv un krīt par morāles normām, tas jau notiek kopš seniem laikiem. Es vienkārši zināju, kas ir labi un kas nē. Hiacinte Burkā bija tikumības etalons. Viss labākais kas varēja notikt ar viņas radiem, draugiem un kaimiņiem – bija viņa! Pie tam scenārijs netika rakstīts uz priekšu. Autori vadījās pēc tā, kā aktieri iemieso savus varoņus, lielā mērā seriāls balstījās uz improvizāciju un tad ar katru nākamo sēriju tapa aktiera izveidotajam personāžam atbilstoši teksti un situācijas. Piecās seriāla sezonās tika nofilmētas 44 sērijas. 2016. gada februārī BBC kompānija nāca klajā ar paziņojumu, ka šis seriāls ir vispopulārākais britu seriāls aiz Anglijas robežām. Tā rādīšanai citās valstīs ir pārdotas ap tūkstotis atļauju. Patrīcija Rūtledža tika audzināta reliģiskā garā. Rūtledža arī apmeklēja Metodistu svētdienas skolu un ik nedēļu bija brīvprātīgā palīdze Čīčisteras katedrālē, kas nebija tālu no viņas mājām. Kad viņa teātrī atveidoja Stenbrūkas abatijas klostera priekšnieci izrādē Labākie draugi, viņa pieņēma katoļu mūķeņu četru dienu klusēšanas zvērestu un šis pārbaudījums atstāja lielu iespaidu uz viņu. Viņa runā lai dzīvotu, bet tik pat labi viņa sevi redz arī citā, paralēlā pasaulē, kur viņa ir no malas vērotāja. “Man nav nekādu grūtību stundām būt klusai. Cilvēki šodien par daudz runā, apkārt ir pārāk daudz trokšņu.”, viņa sacīja.

Līdzās tam, ka Patrīcija Rūtledža ir bijusi teātra, mūziklu un kino zvaigzne, kurai Leonards Bernsteins īpaši rakstīja dziesmas, visvairāk akadēmiskās mūzikas pasaulei viņu pietuvina sadarbība ar diriģentu Seru Džonu Eliotu Gārdineru un orķestri Angļu baroka solisti. Proti, Patrīcija Rūtledža atveidoja Pīčema kundzi Džona Geja “Ubagu operas” BBC televīzijas iestudējumā, kas pieejams arī DVD formātā. Lūk fragments ar Patrīciju Rūtledžu, orķestri Angļu baroka soliti un diriģentu Seru Džonu Eliotu Gārdineru.


Aktiera mūžam Patrīcija Rūtledža bija kā radīta. Viņa atteicās no daudzām lietām skatuves dēļ, laulībām un no bērniem savā dzīvē. “Es vienmēr zināju, ka par visu ir jāmaksā!”, reiz viņa teica kādam reportierim . Bet viņa to nenožēlo. "Mana dzīve ir bijusi interesanta", sacījusi Rūtledža. "Es esmu izvēlējusies pareizo amatu"
















 .