Frenks Sinatra
Izskatīgs ar žilbinošu smaidu, Frenks Sinatra kļuva par veiksmīgu pēckara amerikāņu varoņa simbolu. Bings Krosbijs, pats būdams ļoti slavens dziedātājs, viens no džeza karaļa Luisa Armstronga draugiem, atkāpās Frenka Sinatras priekšā. Sinatra pats kopš bērnības gribēja līdzināties savam elkam Bingam Krosbijam. „Tikai viens dziedātājs ir pelnījis būt par pasaules dižāko dziedoni. Viņa vārds – Sinatra. Un neviens cits”, tā Bings Krosbijs.
Frensis Alberts Sinatra piedzima 1915. gada 12. decembrī, Hobokonas pilsētiņā, Ņūdžersijas pavalstī ASV, itāļu imigrantu ģimenē. Viņa tēvs Mārtins bija bokseris un ugunsdzēsējs no Sicīlijas, bet māte Natālija bija medmāsa. Frenks bija piedzimis tajā Ņūdžersijas daļā kur bieži notika kautiņi un bangoja noziedzība. Jaunībā viņš arī bija iesaistīts skandalozās un noziedzīgās situācijās. Runāja, ka pat viņa dziedzātāja karjeru sponsorēja mafija un daudzi tieši ar to saistīja viņa lielos panākumus. Jaunībā Sinatra apguva vairākus noderīgus amatus. Viņš bija gan oficiants, gan arī sporta ziņu reportieris. Tomēr viņš skatijās uz lielās skatuves pusi. 1933. gadā dzirdot dziedam Bingu Krosbiju viņš nolēma kļut par dziedātāju. Sinatra sāka dziedāt koledžu deju vakaros, uzstājas visos iespējamos amatieru konkursos un piedāvāja savus pakalpojumus mazajām radio stacijām. Viņu ar lielu prieku aicināja un te nav runa par talantu, bet par to, ka viņš neprasīja samaksu par savu darbu.
1937. gadā Frenks uzvarēja nelielā amatierkonkursā dzimtajā pilsētā. Uzstājās nakts klubā „Lauku Būda” kaimiņu pilsētā un šajā laikā dzīvoja mierīgu, nesteidzīgu dzīvi. Viņš apprecējās ar piemīlīgu meiteni Nensiju Barbato. Viņiem piedzima 3 bērni: Nensija, Frenks un Tīna.
1939. gadā Frenkam uzspīdēja veiksme, viņu pamanīja džeza orķestra vadītājs, slavenais trombonists, Toms Dorsijs un viņš maksāja Frenkam 75 dolārus nedēļā. Savu pirmo skaņu plati Sinatra klajā laida 1940 gadā. 2.Pasaules kara laikā viņu neiesauca armijā auss bungu plēvītes plīsuma dēļ, tomēr viņš arī sniedza savu ieguldījumu uzvarā. No 1942.gada dziedonis regulāri uzstājās ar programmām Ņujorkas radio ēterā. ASV kareivji viņa melodiskās mīlas balādes bija ļoti iecienījuši. 1942. gada 30. decembrī Sinatra kļuva par zvaigzni. Šis datums kļuva par dzimšanas dienu “zelta balsij”, kā to sauca pielūdzēji. Divus mēnešus zāle, kur notika līdz šim nevienam nezināma dziedātāja koncerti bija pārpildīta. Frenkam piedāvāja parakstīt izdevīgu līgumu uz 10 gadiem ar ierakstu kompāniju “Colambia”. Veiksmi nomainīja jauna veiksme un drīz bez paguruma dziedošais Sinatra pelnīja ne mazāk kā 50 000 dolāru gadā. 1944.gadā 30 000 pielūdzēju sieviešu izraisīja sastrēgumu Taimskvērā cenšoties nokļūt sava elka koncertā. Par laimi toreiz cieta tikai dažas vitrīnas.
1941. gadā
frenks piedalījās filmā “Lasvegasas naktis” un vēlāk viņš jau regulāri bija
redzams mūzikas lentās ar vokāliem numuriem. Pirmā dramatiskā loma viņam bija
1943 gadā filmā “Augstāk un augstāk”. 1945. gadā viņš spēlēja antirasistiskajā
filmā “Māja, kur es dzīvoju” un par to saņēma ASV kino akadēmijas Oskars balvu. Sinatra filmu biznesā bija
pieprasīts ne tikai viens pats, bet arī kombinācijā ar citām zvaigznēm kā Lūisu
Ārmstrongu, Bingu Krosbiju, Monako proncesi Greisu (filma “Augstākā sabiedrība”),
slavenā apvienība Rat Pack – žurku bariņš
(tie bija Frenks Sinatra, slavenais dziedātājs Dīns Martins un nepārspējamais
džeza mūzikas spīdeklis ar lielo burtu Jemijs Deiviss Juniors”, arī Pīters
Laufords, lūk, šai kopienai bija daudz filmu, kur viņu filmējās kopā un daudz šovu.
Un ir vēl kāds no kino klasikas leģendām Džīns Kelijs (jūs noteikti viņu atcerēsities pēc slavenās filmas un dziesmas
“Singin in the rain”. Ar šo personību Sinatra kopā filmējās vairākās filmās, arī filmā “On the town” (Pilsētā) 1949. gadā.
Tieši Džīns Frenkam iemācīja stepa soļus un bija visnotaļ pedants būdams izcils dejotājs. Pēc daudziem gadu desmitiesm kādā koncertā viņi atcerējās epizodes no savām vecajām filmām un dziesmu savirknējumā nemitīgi secināja, ka viņi vairs nevar daudz ko izdarīt tā kā toreiz.
Tajā pat laikā, 40-to
gadu otrajā pusē, estrādē parādījās jauni vārdi Frenkijs Leins, Tonijs Benets
un Sinatras koncerta ienākumi sāka kļūt aizvien mazāki. Sinatram bija lieli
parādi, kas sniedzās tūkstošos dolāru un pie tam viņš izgāza ne vienu vien
TV šovu, kur nu vēl aizsāktais romāns ar aktrisi Avu Gardneri. Velti draugi centās
atrunāt viņu no šķiršanās, kas šķietami varētu pasliktināt viņa stāvokli. Arī
sabiedrības viedoklis nebija viņa pusē, mazākajam dēlam tobrī tikai pusgads.
Bet 1951. gada 5. novembrī Sinatra izšķīrās no savas sievas un jau pēc 2 dienām
mija laulības riņķus. Šīs jaunās laulības nevienam laimi nenesa, bet pēc viena
no Sinatras dzīves laika biogrāfa vārdiem „Viņi piedzīvoja kaisles sprādzienu,
kas salīdzināms vien ar Hirosimu un Nagasaki”. Frenks bieži
krāpa sievu Avu ar Anitu Ekbergu, Lorenu Bekolu, Merlinu Monro... Oficiāli viņa
šķiršanās apstiprināta 1957. gadā. Vēlāk Gardnere sacīja, ka saskatījusi frenkā
95% seksa un tikai 5% viņa paša. Sinatra bija precējies vēl divas reizes.
Trešā sieva aktrise Mija Fero bija 30 gadu jaunāka par viņu. 1976. gadā Sinatra apprecējās ceturto un beidzamo reizi - tā bija Barbara Marksa. Bet atgriezīsimies 50. gados…
Ljoti pieprasīti un populāri bij Frenka Sinatras šovi, kur viņš dziedāja gan viens pats, gan arī ar tā laika izcilākajiem džeza un estrādes mūziķiem kā Antonio Karlosu Džobimu, Ellu Fitcdžeraldi un Luisu Ārmstrongu.
Un tagad vēl neliela piedeva - Duets ar Elvisu Presliju. Abi mainītās lomās. Frenks dzied Preslija dziesmu Love me tender, bet Elvis Sinatras dziesmu Wichkraft.
1953. gadā balss saišu slimības dēļ dziedātājs šķīrās no kontrakta ar MCA, bet tomēr nepadevās. Viņš dabūja Andželo Madžio, drošsirdīga kareivja lomu filmā "Kamēr būs vīrieši". Sinatra pat bija gatavs filmēties bez maksas. Intuīcija viņu nepievīla, Sinatras panākumiem kājās stāvot apllaudēja pat kolēģi aktieri. Viņš saņēma vēl vienu Oskaru par otrā plāna lomu.
Kopumā Sinatra filmējies 58 filmās. Kā dramatiskais aktieris parādīja sevi psiholoģiskajās drāmās – Cilvēks ar zelta roku (1955), Detektīvs (1968), Pirmais nāves grēks (1980). 1964. gadā Sinatra uzfilmēja savu filmu “Vienīgi drošsirdis”. 1971. gada Oskars ceremonijā viņš saņēma Džīna Heršolta humanitāro prēmiju. Pēc filmas – "Kamēr būs vīrieši" panākumiem Sinatras dziesmu tematika paplašinājās. Viņš iemācījās radīt ne tikai mīlnieku tēlu, bet arī stipra vīrieša ideālu. Pēc kāda NewYork Times kritiķa vārdiem: "neviens izņemot iespējams Hjū Heftneru, Playboy žurnāla dibinātāju, nav spējis sevī tā iemiesot piecdesmito gadu vīrieši ideālu". Dziesma My way uzstādīja sava veida rekordu britu mūzikas hitu sarakstu augšgalā, noturoties līderu pozīcijā 122 nedēļas no 1969-1971 gadam.
Šo dziesmu sinatram pārtulkotu no franču valodas piedāvāja dziedātājs un komponists Pols Ankojs. Kādā no TV intervijām viņš teica: "kad šī, manuprāt, vienkāršā dziesma atgriezās pie manis Sinatras dziedāta, es to nepazinu. Viņš no tās uzstaisīja šedevru. Balādi par savu personisko dzīvi, kas saplūda ar miljoniem amerikāņu, kuriem bija līdzīgs liktenis". Sinatra pamaeta skatuvi 1971. gadā, bet nespēja dzīvot bez klausītājiem un aplausiem. Pēc 2 gadiem viņš atgriezās un devās pasaules turnejā. Viena no viņa pēdējām uznākšanām uz skatuves notika Ziemeļkarolīnas pavalsts pilsētiņas Vilmingtonas universitātes milzīgajā aktu zālē. Dziedonis uzstājās izmantojot teleekrāna suflieri, jo viņa atmiņa nu jau bieži viņu pievīla. Pēc koncerta ļoti precīzi izteicās publicists Pīters Hamils: “Sinatra ir kā kolizejs, daļēji sagrauts, bet joprojām valdzinošs”.
1995. gadā Sinatra no jauna saņēma Grammy mūzikas balvu par savām koncertsniegumiem un veiktajiem skaņu ierakstiem. Viņš bija pazīstams ar visiem ASV prezidentiem sākot ar Frenklinu Rūzveltu, kurš sinatru uzaicināja baltajā namā uz tēju 1944.gadā. Sinatara bija rupjšš un neiecietīgs, bet arī ārkārtīgi dāsns dodot naudu nevis universitātēm, kā tur pie bagātniekiem bija pieņemts, bet gan ziedoja naudu nabadzīgiem un slimiem cilvēkiem, cīņai ar vēzi un citiem labdarības pasākumiem. Pēc aptuvenām aprisēm viņš kopumā ziedojis 1 miljardu dolāru.
Sinatra visu dzīvi nodzīvojis ne tikai visur esošās preses uzmanības
ieskauts, ko viņš nebūt nežēloja, bet viņu nemitīgi traucēja arī FIB slepenā
policija, kas centās pieķert viņu sadarbībā ar mafiju. Tomēr izmeklēšanas tā
arī neko nepierādija. 1985. gadā dziedātāju apbalvoja ar Brīvības medaļu –
augstāko pilsoņu atzinības zīmi ASV. Sinatram piederēja mājas Ņujorkā un Losandželosā,
rančo Palmspringsā, skaņu ierakstu firmas, vairākas radio stacijas, personīgās
lidmašīnas, daudzu kompāniju akcijas ieskaitot koncernu, kur tika gatavotas
detaļas balistiskajām raķetēm un viņa izveidotā kompāniju Artanis, lasot no otras puses Sinatra. Pēdējos gados biznesu, kas
saistīts ar Sinatras vārdu pārvaldīja viņa jaunākā meita Tīna. Šis bizness sevī
iekļāva gan kaklasaišu, gan spagetti mērču un citu produkciju ražošanu.
Kad 1998. gada 15.maija naktī Sinatra nomira no kārtējā infarkta Losandželosas
slimnīcā, avīze San Francisco Chronicle
piedāvāja sekojošo: „Sinatras nāve ir pamats svinēt viņa dzīvi. Pieliesim
glāzītes un uzliksim plati! ”