"Sarkangalvīte un vilks" - vēsture
Sarkangalvīte un vilks ir lielisks piemērs, kā var rasties apjukums tautas pasaku pārstāstos. Dažos Šarla Perro pasakas publicējuma variantos var sastapt labas beigas, kur mednieks uzšķēržot vilkam vēderu, atbrīvo sarkangalvīti un vecmāmiņu, ko vilks bija aprijis. Lai gan šāds pasakas nobeigums ir nevis Šarlam Perro, bet brāļiem Grimmiem. Perro versijā abas daiļā dzimuma pārstāves ir mirušas, bet vilks pēc gardās maltītes gavilē. Šis skaistais noslēgums tika radīts, lai pasargātu bērnu psihi. Citā pasakas versijā vilks līdz vecmāmiņai nemaz netiek, bet Sarkangalvīti apēd uzreiz satiekoties mežā. Arī brāļu Gimmu pasakas versija nemaz nebeidzas tik miermīlīgi. Sarkangalvīte, kura it kā bija labi audzināta, izkļūstot no vilka uzšķērstā vēdera, salika tur akmeņus un vilks nomira. Daudzos tulkojumos arī šī aina ir koriģēta. Pētnieki atklājuši, ka senākais zināmais pasakas variants ir radies 15.gs un tas ir baisāks par Grimmu pārstāstījumu. Vilks apēd ne tikai vecmāmiņu, bet pusi ciemata iedzīvotāju, savukārt galvenā varone piesaka vilkam karu un iemāna viņu bedrē, kur ir verdoši sveķi. Es šobrīd esmu smagas izvēles priekšā: kuru no pasakas versijām izvēlēties pasaku vakaram. Grāmatās un publikācijās, kas ir man pieejamas, ir trīs varianti. Vienā no tiem, jau pēc pirmā vilka nāves, citā došanās reizē pie vecmāmiņas, pārādās cits vilks un šis pelēcis savu eksistenci beidz akmens muldā, kas pilna ar ūdeni.